Norvēģijas dabas burvīgums

Norvēģijas apburošās dabas pieskārienu visticamāk ir sajutis ikviens, kurš ir kaut vai paviesojies šajā valstī vai nedaudz pabraukājis pa to. Lai pabūtu Norvēģijas dabā un izbaudītu to, ir jāieplāno pietiekami daudz laika – kaut vai tādēļ vien, lai saglabātu atmiņā apburošās ainavas. Lai jūs iedvesmotu un palīdzētu plānot nākotnes ceļojumu maršrutus, iepazīstinām jūs ar tikai nelielu daļu no Norvēģijas apburošās dabas.

Virs Auralandsfjorda (Auralandsfjord) visu gadu atvērtā Stegasteinas skatu platforma jau pati par sevi ir apskates objekts no arhitektoniskā viedokļa. Iegarenā, no koka veidotā skatu platforma ar 13 m augsto stikla sienu atrodas 650 m virs jūras līmeņa tieši virs fjorda, un, stāvot uz šīs skatu platformas, var rasties sajūta, it kā jūs planētu virs fjorda. No Stegastenas skatu platformas paveras elpu aizraujoši, apburoši skati uz fjordu un kalniem. Stegasteinas skatu platforma ir daļa no valsts tūrisma ceļa no Aurlandes uz Lērdāli (Lærdal), kas ir pazīstams kā “Sniega ceļš” (“The Snow Road”).

Ornevegena (Ornevegen) (tulkojumā “Ērgļa ceļš”) ir 63. ceļa visstāvākais posms no Geirangeras līdz Eisdālei. Pēc 11 matadatām līdzīgiem līkumiem jūs nonāksiet pie Ornesvingenas skatu platformas, kur varēsiet baudīt lielisku skatu uz Geirangeru, Geirangeras fjordu, 410 metrus augsto Septiņu māsu ūdenskritumu un Knivsflo (Knivsflå) kalnu mājiņām. No skatu platformas var vērto arī fjordos peldošos kruīza kuģus.

Image credit - Øyvind Heen / Visitnorway.com

Trolltunga (Troļļa mēle) horizontāli izvirzās apmēram 700 m no klints sienas un atrodas 1100 metrus virs jūras līmeņa Skjegedāla (Skjeggedal) kalnā virs Ringedālsvatneti (Ringedalsvatneti) ezera. Šī „mēle“ ir akmens bloks, kas kādreiz ir atdalījies no Skjegedāla kalna, un ar to saistītā leģenda stāsta par trolli, kas nedrīkstējis iznākt saules gaismā, bet, kad viņš to tomēr izdarījis, viņa mēle saules gaismā esot pārakmeņojusies.

Pārgājiens no Skjegedāla autostāvvietas līdz Trolltungai ir garš un īsts izaicinājums – turp-atpakaļ ceļš ilgst 8-12 stundas, taču skati uz fjordu un Folgefonnas ledāju, kas paveras no “mēles”, ir tā vērti. Neatkarīgi no gadalaika ir ieteicams doties ceļā ar pieredzējušu gidu.

Šteinsdalsfosenas ūdenskritums, kas izveidojies 1699. gadā upes gultnes izmaiņu rezultātā, atrodas Hordalandes (Hordaland) apriņķī netālu no Hardangeras (Hardanger) fjorda. Šis ir viens no Norvēģijas iecienītākajiem tūrisma objektiem, kas savu popularitāti ieguva jau pirms 100 gadiem Vācijas ķeizara Vilhelma II valdīšanas laikā. Līdz pirmajam pasaules karam ķeizars apmeklēja šo vietu katru gadu. Aiz 50 m augstā ūdenskrituma priekškara, kura ūdens plūsma ir visbagātīgākā maijā un jūnijā, kad kalnos kūst sniegs, var pastaigāties, nesaslapinot apģērbu.

No autostāvvietas līdz ūdenskritumam var nokļūt pa taku, kura aizved līdz skatu platformai, no kurienes paveras apbrīnojams skats uz ūdenskritumu un apkārtējo ieleju.

Senais vikingu ciems Gudvangena (Gudvangen) (tulkojumā “dievu vieta pie ūdens”) vikingu laikā bija nozīmīga satikšanās vieta. Tūristiem Gudvangena ir bijis populārs galamērķis jau vairāk nekā gadsimtu, kad Gudvangenu sāka apmeklēt kruīza kuģi. Savukārt vietējie zemnieki nodarbojās ar tūristu zirgu vešanu pa stāvo Stallheimskleivas ceļu uz viesnīcu.

Gudvangena atrodas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļautajā Nerei fjordā (Nærøyfjord), no kura paveras apburoši skati, gan uz ieleju, gan uz fjordu.

Turklāt Gudvangena ir sākumpunkts vairākiem kalnu pārgājienu maršrutiem, kur taka vietām vijas gar pašu kalna malu, un no tās paveras skats uz aptuveni 1000 metrus zemāk esošo fjordu. No Gudvagenas 5 km attālumā ir izvietots Bakas (Bakka) ciematiņš, no kurienes sākas stāvā Rimstigenas pārgājienu taka, kas ved uz kalna kori. Lai nonāktu kalna galā būs nepieciešamas vismaz 2 stundas.

Preikestolena (Preikestolen) atrodas Rūgalannes (Rogaland) flikē jeb apriņķī. Tā ir 604 metru augstumā virs Lisefjordenu (Lysefjorden) fjorda izvietota klints. Tās augšā esošais apmēram 25 * 25 m lielais plato izskatās tā, it kā tas ar nazi būtu izgriezts no klints. Tas ir radies apmēram pirms 10 000 gadiem, ledum izplešoties, kad kalna plaisās sasalušais ūdens izlauza milzīgus akmens blokus, ko ledājs savā ceļā aiznesa līdzi. Senāk šo plato sauca Hivlotono (Hyvlatånnå) (novīlētais zobs), un tas jau izsenis bija fjordu apceļotājiem pazīstams Lisefjordas orientieris. Pirmais tūrists apmeklēja Preikestolenu tikai 1900. gadā, un tā kļuva par populāru tūrisma objektu.

Uz plato var nokļūt, ejot pa 8 km garu pārgājienu taku, kas sākas Preikestolenas pakājē pie Fjelstū (Fjellstue) kalnu mājas. Dodoties pārgājienā, ir jābūt pietiekamai sagatavotībai, jo vietām taka ir ļoti stāva, taču, nokļūstot galā, var baudīt elpu aizraujošus skatus, kas ir tā vērti.

Trolstigena (Trollstigen) ir Norvēģijas visapmeklētākais tūrisma ceļš, kas pēc tā atvēršanas 1930. gadu beigās ātri vien piesaistīja tūristu uzmanību. Uz līkumotā kalnu ceļa atrodas 11 kā matadatas asi līkumi, un tas ved uz Stigroru (Stigrøra), kas atrodas 858 m virs jūras līmeņa.

Vēsturiski Trolstigena bija nozīmīgs ceļš starp Indres Sunmorē (Indre Sunnmøre) esošo Valdales (Valldal) ieleju un Romsdālenas (Romsdalen) ielejas Ondalsnēzes (Åndalsnes) ciemu. Ziemā šis ceļš ir slēgts, un atkarībā no sniega segas biezuma apkārtējos kalnos, ceļš tiek no jauna atvērts maija beigās vai jūnija sākumā. Trolstigenu ieskauj vareni kalni, kas sniedzas vairāk nekā 1600 metru augstumā. Uz rietumiem no ceļa atrodas Bispenas (1450 m), Kongenas (1614 m) un Droninga (1701 m) kalni, austrumos Stigbotshornets (1583 m) un Storgrovfjelets (1629 m). Trolstigenas ceļu var mērot arī bez automašīnas, ejot ar kājām. Pārgājienam var izvēlēties veco kalnu ceļu vai pārgājienu taku.

Ka ilma sõidukita on võimalik mööda Trollstigenit kõndida. Seda saab teha nii mööda vana mägirada liikudes kui matkarajal.

Lofotu salas Norvēģijas ziemeļos ir pazīstamas ar saviem mazajiem, apburošajiem zvejnieku ciemiem un skaisto dabu, un tieši zvejošana zināmā mērā ir bijis galvenais iemesls, kādēļ cilvēki ir šeit dzīvojuši.

Šejienes daudzveidīgā vide dod iespēju doties pārgājienos, slēpot, zvejot un arī sērfot. No maija beigām līdz jūlija vidum šeit var baudīt pusnakts sauli, bet no septembra līdz aprīļa vidum – redzēt ziemeļblāzmu.

Viens no šī reģiona ievērības cienīgākajiem apskates objektiem ir Reines zvejnieku ciems, kas ir atzīts par Norvēģijas skaistāko ciemu. Blakus ciemam atrodas Reinebringenas kalns (augstums 448 m). Lai baudītu brīnišķīgos skatus, kas paveras no kalna, jums būs jāuzkāpj kalnā pa akmens trepēm (1560 pakāpieni). Šejienes zvejnieku ciemos var aplūkot Norvēģijas zvejnieku tradicionālās sezonas naktsmītnes – rorbas (mājiņas, kas ir uzbūvētas uz sauszemes, taču viena to daļa atbalstās uz ūdenī iedzītiem pāļiem, tādējādi nodrošinot tiešu piekļuvi zvejas laivām. Mūsdienās rorbas galvenokārt tiek izmantotas tūristu izmitināšanai.

Vestlandes apvidū (Rietumnorvēģijā) esošais Kinsarvika ciems atrodas pie Hardangerfjorda (Hardangerfjord), un, pateicoties tā atrašanās vietai, ciemam ir bijusi nozīmīga loma jau kopš vikingu laikiem. Kinsarviks atrodas Husedālena (Husedalen) ielejā, un šis apvidus ir piemērots īsākiem vai garākiem pārgājieniem.

Dodoties pārgājienā no Kinsarvika ciema līdz Ziemeļeiropas lielākajai, 1600 m augstajai Hardangervidas kalnu platformai, pa ceļam redzēsiet 4 netālu vienu no otra esošus ūdenskritumus, kas apburs ne tikai ar savu skaistumu, bet arī varenumu, un kuriem garām tāpat vien paiet nav iespējams: Tveitafosens (Tveitafossen), kur ūdens krīt ar lielu troksni un spēku no 103 m augstuma, Niastolfosens (Nyastolfossen), kur ūdens gāžas no 115 m augstuma, Nikjesojfosens (Nykkjesoyfossen), kur ūdens krīt no 60 m augstuma un Sotefosens (Sotefossen), kur ūdens gāžas no 246 m augstuma.